Rita Upmale, 5 augusts,
Labdien!
Nosūtu savas domas par skolu akreditācijas nozīmi valstī vispārējās taupības apstākļos.
Pēdējās desmitgadēs visas Latvijas skolas vismaz 3-4 reizes ir izgājušas akreditācijas. Tātad skolās dokumentācija un viss pārējais ir daudzmaz kārtībā, jo nav dzirdēts, ka kādā skolā ir bijusi tāda „nekārtība”, ka tā nevarētu darbu turpināt. Nelielā lauku skolā šāda akreditācija no pagasta budžeta paņem ap 1000 Ls. Tā kā lauku skolā bērnam pusdienas izmaksā 40-50 sant dienā, tad par šo naudu varētu paēdināt visus skolas skolēnus vismaz divus mēnešus par brīvu!!! Kāds atvieglojums tas būtu vecākiem laukos!!! Bet mums ir jāizvēlas atņemt šo naudu bērniem tikai tāpēc, lai konstatētu, ka skolā viss kārtībā.
Varbūt, ka vajadzētu izvirzīt tādus rādītājus, kā nesekmīgo skaits skolā, otrgadnieku skaits skolā, neattaisnotie skolas kavējumi, vecāku sūdzības Izglītības pārvaldēs utt…. un tad tām skolām iet akreditāciju, bet pārējās - bērni ar savu labu mācīšanos būtu nopelnījuši kaut šādas brīvpusdienas. Tas tomēr būtu labs stimuls! Jo izgaisa jau bezmaksas piena kampaņa, kaut bērnu „mugurkauliem” tas bija tik ļoti vajadzīgs; arī brīvpusdienas „karājas mata galā”!!!
Kāpēc mūsu valstī vadošās iestādes bieži vien līdz praktiskām darbībām netiek? Kāpēc visus jāmēra ar vienu mērauklu, kur tad individuālā pieeja? Bet galvenais – tas taču būtu bērnu un vecāku labā!!!
Ar cieņu - Rita Upmale
Z.Ziemele, 5.augusts, 2008
Labdien!
Prieks, ka ministrija beidzot ir sākusi pati izmantot mūsdienu tehnoloģijas, lai uzklausītu sabiedrības domas dažādu izglītības jautājumu sakārtošanā. Un ja vēl šos priekšlikumus ņems vērā, tad tiešām pazudīs tā „plaisa” starp ministriju un ierindas skolotāju.
Eksāmenu laiks jau sen garām, bet nekur jau nepaliks arī nākamais eksāmenu laiks. Nezinu arī cik patiesības vai baumu ir eksāmenu norises laika stāstos, bet ja gribam vairāk objektivitātes, tad mans priekšlikums būtu eksāmenu darbus, kuri sastāv no divām daļām, otrās daļas aploksnes neatvērt kopā ar pirmajām daļām, bet gan īsi pirms starpbrīža beigām, citādi objektivitātei ir iespēja „pieklibot”.
Ar cieņu - Z. Ziemele
Ģirts Greiškalns, 1.augusts, 2008
Labdien, Izglītības Ministrija!
Paldies par Jūsu epastu ar uzaicinājumu nākt klajā ar priekšlikumiem par izglītības aktualitātēm.
Pielikumā nosūtām Jums informācijai Ārvalstu investoru padomes Latvijā izstrādātu pozīcijas ziņojumu par Darbaspēka plānošanas un darbinieku jautājumiem , kurš tika iesniegts valdībai Ārvalstu investoru padomes un Latvija valdības ikgadējās Augstās padomes tikšanās laikā š.g. 5.-6. jūnijā.
Minētais ziņojums apskata kopējo darbaspēka tirgus situāciju, tomēr nozīmīga tā daļa koncentrējas uz Ā IPL veiktā darbaspēka tirgus pētījuma rezultātiem, kas apstiprināja ĀIPL dalībuzņēmumu viedokli, ka darbaspēka kvalitāte Latvijā prasa tūlītēju uzmanību un ir nozīmīgs aspekts valsts ekonomiskajai izaugsmei un labklājībai. Savā ziņojumā mēs iesakām koncentrēties uz izglītības sistēmu valsts līmenī , lai to pēc iespējas ātrāk attīstītu un nodrošinātu valsti ar augsti kvalificētu un motivētu darbaspēku. Mēs uzskata, ka nepieciešams integrēt Latvijas tautsaimniecības attīstības stratēģijas ar darbaspēka izglītības un sagatavošanas sistēmu uzlabošanas plāniem.
Pielikumā pievienoju arī ĀIPL prezentāciju, kuru sniedzām tikšanās laikā ar Ekonomikas Ministriju un kur ir atspoguļoti arī pārējie pētījuma rezultāti.
Ceru, ka minētais materiāls var būt Jums noderīgs.
Ar cieņu - Ģirts Greiškalns
Gatis Ozoliņš, 19.jūlijs, 2008.
Ir ļoti patīkami, ka Izglītības ministrija izšķīrusies par veidu, kā arī profesionāli uzklausīt sabiedrības domas mums visiem svarīgos jautājumos.
Ir ļoti lielas šaubas vai šis pasākums nav iecerēts kā gājiens ar populisma zirdziņu spēlē „uz vieniem vārtiem”, jo lēmumi tik un tā tiks pieņemti centralizēti.
Ja tas tā nav, tad Vai ministrija ir gatava uzklausīt un profesionāli izdiskutēt vienotu izglītības attīstības koncepciju „divvirzienu pārmaiņu paradigmas” garā (skat. Marijas Golubevas rakstu krājumā „Izglītība zināšanu sabiedrības attīstībai Latvijā” 26 – 27. lpp.)? Kā rāda bijušā un patreizējā Izglītības ministru raksti šajā krājumā, tieši konceptuālie jautājumi ir izglītības politiskās vadības vājākais punkts.
Daiga Ivsiņa, 10.augusts, 2008
Viedoklis par vasaras garo brīvlaiku un skolas un sabiedrības integritāti
Vēlos paust savu no viedokli ne tikai par skolas vasaras brīvlaiku, bet nedaudz arī par izglītības un skolas lomu sabiedrībā.
Vispirms atļaušos būt skeptiska, jo nav pārliecības, ka kāds no šiem viedokļiem vispār tiks ņemts vērā, labākajā gadījumā tie tiks izlasīti. Daudziem IZM mājas lapā jau paustajiem viedokļiem varu pievienoties. Uzskatu, ka LR izglītības sistēma kopumā ir tālu no pilnības, taču aplūkošu tikai dažus, manuprāt, ļoti svarīgus aspektus.
Vispirms par Latvijas skolēnu garo vasaras brīvlaiku, uzskatu, ka tā optimālais garums būtu – 2 mēneši.
Protams, visu atstāt pa vecam arī 2008./ 2009. mācību gadā visiem ir ērtāk, īpaši jau IZM un pedagogiem. Tiešām nezinu, kur sociālājās aptaujās ir ņemti 90%, kas atbalsta viedokli – vasaras brīvlaiku nepagarināt. Man daudzi zināmie vecāki tieši atbalsta garā vasaras brīvlaika saīsināšanu, izveidojot īsāku mācību dienu un piedāvājot skolēniem skolā saturīgas ārpusklases nodarbības mācību gada laikā.
Turklāt, tas ietver ļoti plašu jautājumu loku, par ko, manuprāt, nevienmēr tiek runāts, proti, – esošā izglītības sistēma LR atpaliek (atvainojiet, varbūt pat ļoti) no straujajām izmaiņām sabiedrībā, no globālajām tendencēm pasaulē, no sabiedrības sociālajiem procesiem ļoti daudzos aspektos. Latvijas pēdējie 15 gadi ir radījuši būtiskas izmaiņas sabiedrībā, tās sociālajā struktūrā, mainījusies ir darba dzīve, dzīves temps u.tml. Loģiski, ka viens un tas pats pedagogs patiešām nevar un nespēj gan kvalitatīvi pasniegt savu priekšmetu, gan sekmīgi “audzināt klasi” un vadīt ārpusstundu nodarbības.
ES foruma iebilde, ka Latvijā ir visgarākais brīvlaiks, ir vietā. Un ko tad dara mūsu bērni vasaras brīvlaikā? Labi, ja viņi nopietni nodarbojas ar sportu, labi, ja ir jauka vecmāmiņa laukos, labi, ja var pusaudzis vasaras mēnešos strādāt. Protams, vecāki atbild par savu bērnu, un liela daļa jau arī cenšas – sūtot bērnus dažādās nometnēs, apvienojas ar citiem vecākiem, lai būtu kāds, kas tos uzrauga; darbojas ar viņiem kopā un reizēm, ja tas ir iespējams, ņem līdzi uz darbu, vai, ja ne, atstāj mājās vienus, jo diemžēl lielākajai daļai vecāku nav 3 mēnešu garš atvaļinājums … Šie vēl ir labākie gadījumi, bet cik daudz nav tādu bērnu, kuri vasarā vienkārši klīst pa ielām un pagalmiem? Par to ir tik daudz runāts…
Protams, protams, vecākiem par savu bērnu ir jārūpējas visa gada garumā, bet uzskatu, ka LR būtu jāveido lielāka skolas integritāte ar strādājošu vecāku situāciju, kā tas ir daudzās Eiropas valstīs. Piemēram, Vācijā skolēni mācās vēl visu jūliju, vai Dānijā bērns dienu skolā pavada līdz plkst.17:00, kad vecākiem beidzas darbs. To es saprotu kā skolas un izglītības sistēmas atbalstu (tātad, sabiedrības kopumā) strādājošiem vecākiem, kuri patiešām nevar nestrādāt (starp citu, kuri arī dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecības un sabiedrības attīstīšanā katrs savā veidā vai tā būtu pārdevēja, kura strādā garas stundas veikalā, vai uzņēmējs, kuram arī nav 8 stundu darbdiena!) Uzskatu, ka šie aspekti – skola – ģimene un ģimene – sabiedrība ir ļoti cieši saistīti.
Pagarinot mācību gadu, būtu jāpārskata arī mācību saturs, jo īpaši satura izklāsts un pasniegšanas veids mācību, tāpat vecākajās klasēs varētu būt mazāks stundu skaits vienā dienā. Šis ir ļoti nopietns jautājums, jo ne visi bērni spēj labā līmenī apgūt izveidotās programmas, lai gan viņi nebūt nav patiesi dumji. Protams, ka strādāt ar dažāda līmeņa skolēniem pedagogam nav vienkārši, taču, pagarinot mācību gadu, varētu vairāk iedziļināties atsevišķās tēmās un labāk tās apgūt. Tāpat informācijas pasniegšanas veidu un metodiku daudziem skolotājiem vajadzētu nopietni pārskatīt, tātad – ne tikai mācību saturs, bet metodika un jaunu mācību metožu izmantošana būtu aktuāla.
Saturīgu nodarbību piedāvājums pēc stundām no skolas puses arī veicinātu sabiedrības atbalstu vecākiem. Dažas skolas tos piedāvā, tomēr nevisur. Piemēram, lai arī bērnam nav talants mūzikā, bet kāpēc viņš nevarētu dziedāt skolas korī, vai, piemēram, gleznot? Nevar būt tā, ka, ieviešot šādu vispārēju interešu izglītības sistēmu jau sākumskolā, izaugtu jauns cilvēks, kuru gandrīz nekas neinteresē! Skolām tas prasītu papildus resursus – pedagogus, telpas, finanšu resursus u.tml., kas, iespējams, varētu būt šobrīd visai sarežģīti, tomēr, uzskatu, par to būtu vērts domāt un tas “atmaksātos” nākotnē, raugoties no dažādiem aspektiem – skolēna personības izaugsmes veicināšana, atbalsts strādājošam vecākam. Par laimi, Latvijā vēl joprojām ir saglabājusies patiešām lieliskā mūzikas un sporta skolu sistēma, tomēr ne visi bērni tur iesaistās, un ne visās Latvijas vietās ir sporta, mūzikas vai mākslas skola. Tāpat te būtu vieta tādām nodarbībībām, kas veicinātu patriotismu, sava novada izpēti, vides aizsardzību u.tml.
Jautāsiet – un kur tad vecāki? Protams, pilnībā piekrītu viedoklim, ka atbildība par savu bērnu audzināšanu vispirms un galvenokārt ir tieši vecāku atbildība, jo tikai viņi var samīļot savu bērnu un aprunāties ar viņu no sirds, izveidot viņā pašapziņu un dzīves mīlestību, lai viņi drosmīgi raudzītos un piedalītos mūsdienu sarežģītajā pasaulē. Tomēr skolai un izglītības sistēmai kopumā būtu vairāk jāspēj veidot Latvijas valsts pilsoņu pašapziņu. Tas ir ļoti sarežģīti, jo mūsu sabiedrība vēl joprojām darbojas tikai formālas demokrātijas ietvaros, pēcpadomju telpas “efekti” vēl joprojām nav pārvarēti, ko visvairāk atspoguļo mūsu valsts ļoti, ļoti zemā politiskā kultūra un reālas pilsoniskās sabiedrības neesamība. Skolai jādod arī tāda izglītības un informācijas bagāža, kas būtu pamats un nozīmīgs resurss jaunietim nākotnē, neatkarīgi no tā, vai, viņš būs prasmīgs pavārs nākotnē vai valsts prezidents.
Jā, mēs zinām, ka mūsdienu skolas un izglītības sistēmas uzdevums ir daudz sarežģītāks, kā tikai faktu un formulu apguve. Vairākas šeit minētās idejas un domas ir labi zināmas, un tieši tāpēc mācību gada pagarināšana būtu vietā, lai šīs idejas spētu īstenot dzīvē. Arī skolai un vecākiem būtu jāsadarbojas daudz ciešāk, jo tas ir visu pušu interesēs.
Paldies, ka uzklausījāt.
Daiga Ivsiņa,
2.klases skolnieces māmiņa
