Izglītība ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem ilgtermiņa ekonomiskajai attīstībai un dzīves līmeņa uzlabošanai. Izglītības un zinātnes nozīme Latvijā būtiski palielinās sakarā ar nepieciešamību mainīt Latvijas tautsaimniecības orientāciju, pārejot uz zinātņietilpīgu ražošanu un orientējoties uz intelektuālā potenciāla izmantošanu un attīstību. Ņemot vērā Latvijas sabiedrības nacionālo un valodu dažādību, īpaši akcentējama ir tā loma, ko veic izglītības sistēma kā sabiedrības integrācijas mehānisms.
Līdz ar to izglītības sistēmai tiek izvirzītas jaunas prasības:
- nodrošināt zināšanas un prasmes dzīvei demokrātiskā sabiedrībā;
- nodrošināt iedzīvotāju konkurētspēju tirgus ekonomikas apstākļos, attīstot mūžizglītības sistēmu;
- saglabāt Latvijai raksturīgo kultūrvidi multinacionālas sabiedrības apstākļos.
Iepriekšminētie mērķi ir jāsasniedz sarežģīta ekonomiskā un politiskā situācijā, kad, Latvijas valsts īsteno strukturālus pārkārtojumus tautsaimniecībā, turpretī iedzīvotāju ienākumi un maksātspēja būtiski atpaliek no pastāvīgi pieaugošo vajadzību līmeņa. Tas nozīmē, ka izglītībā - nozarē, kas nodrošina visas sabiedrības un valsts kopīgās intereses, ir jāsaglabā valsts budžeta finansējums un investīcijas attīstībai, apzinoties, ka ieguldījumi izglītībā nav vērtējami kā ikdienas patēriņa izdevumi, bet gan kā ilglaicīgas investīcijas, kas resursu ietaupījumu un nacionālā kopprodukta pieaugumu rada tikai perspektīvā. Ierobežotie finansu resursi vienlaikus nosaka nepieciešamību skaidri definēt prioritātes.
